Bija rīts, kad Dievs nostājās savu divpadsmit bērnu priekšā, lai katru no tiem apveltītu ar cilvēku dzīves sēklu. Viens pēc otra bērni izgāja priekšā, uzklausīja Tēvu un saņēma sev lemto velti.
Dieva vārdi Aunam:
„Tev, Auns, es dodu savu sēklu pirmajam, un tev pieder gods to iesēt. Tu varēsi sēt un sēt, un sēklas tev nepietrūks nekad. Tā vairosies tavās rokās un prasīsies iesēta tapt. Taču tev nebūs lemts ieraudzīt, kā uzdīgst un izaug stāds, jo tev nebūs laika, tev būs jāsēj. Tu būsi pirmais, kas cilvēkiem nesīs manas idejas. Nav tava daļa šīs idejas pētīt un uzturēt. Tava dzīve – tā ir darbība, un vienīgā darbība, kuru no tevis gaidu, ir sava radošā potenciāla nerimtīga un nesavtīga atdošana pasaulei. Par tavu labo darbu es dodu tev neizsīkstošu savas vērtības apziņu!” ... |
Komentāri (0)